Četras Eiropas Savienības pamatbrīvības
Eiropas Savienības (ES) vienotajā tirgū pastāv četras pamatbrīvības: preču brīva aprite, personu brīva pārvietošanās, pakalpojumu sniegšanas brīvība un kapitāla brīva aprite. Tās nodrošina uzņēmējiem un privātpersonām iespēju brīvi darboties visā ES teritorijā, vienlaikus ierobežojot dalībvalstu tiesības noteikt nepamatotus šķēršļus pārrobežu saimnieciskajai darbībai un ieguldījumiem.
Uzņēmējiem, kuru darbība sniedzas pāri vienas valsts robežām, piemēram, Francijā, Zviedrijā, Vācijā, īpaši nozīmīgas ir trīs no minētajām brīvībām: pakalpojumu sniegšanas brīvība, tiesības veikt uzņēmējdarbību citā ES dalībvalstī un kapitāla brīva aprite.
Pakalpojumu sniegšanas brīvība ļauj Latvijas uzņēmējam sniegt pakalpojumus klientiem citās ES dalībvalstīs, nenodibinot tur pastāvīgu uzņēmējdarbības vietu. Savukārt tiesības veikt uzņēmējdarbību aizsargā iespēju uzsākt un pastāvīgi veikt saimniecisko darbību citā dalībvalstī, piemēram, atvērt filiāli vai izveidot uzņēmumu. Kapitāla brīva aprite savukārt nodrošina iespēju veikt ieguldījumus citās ES dalībvalstīs, tostarp iegādāties uzņēmumu kapitāldaļas, nekustamo īpašumu vai citus aktīvus.
Kad valsts prasības var ierobežot ES pamatbrīvības?
Eiropas Savienības Tiesa regulāri izskata strīdus, kuros vērtē, vai kādas ES dalībvalsts normatīvais regulējums, administratīvā prasība vai iestādes lēmums nepamatoti neierobežo ES iekšējā tirgus pamatbrīvības. 2025.gadā reģistrētas vien kopumā 58 jaunas lietas.
Ne katrs ierobežojums automātiski ir prettiesisks. ES dalībvalstīm ir tiesības noteikt prasības, piemēram, sabiedrības veselības, patērētāju aizsardzības, sabiedriskās drošības vai vides aizsardzības interesēs. Tomēr šādām prasībām ir jābūt pamatotām, nediskriminējošām un samērīgām ar sasniedzamo mērķi. Citiem vārdiem, valsts nedrīkst noteikt stingrākus ierobežojumus, nekā nepieciešams leģitīmā mērķa sasniegšanai.
Praktiski piemēri, ar kuriem var saskarties uzņēmēji
ES tiesību jautājumi par kustību brīvību ierobežojumiem var rasties arī šķietami ikdienišķās uzņēmējdarbības situācijās. Nereti uzņēmēji, vēloties uzsākt vai turpināt darbību citā ES dalībvalstī, pieņem ārvalsts iestāžu izvirzītās prasības un tām pakļaujas, lai gan atsevišķas no šīm prasībām var būt pretrunā ES tiesībām. Taču vai vienmēr ir jāsamierinās ar papildu reģistrācijas prasībām, obligātu sertifikāciju vai ierobežojumiem ieguldījumu veikšanai? Iespējams, konkrētajā situācijā uzņēmējam ir tiesības prasīt šo ierobežojumu atcelšanu.
Turpmāk minēti daži praktiski piemēri, kā var izpausties nepamatoti ES vienotā tirgus pamatbrīvību ierobežojumi un kā tie var ietekmēt uzņēmēja iespējas veikt pārrobežu uzņēmējdarbību.
1. Prasība reģistrēt uzņēmumu pirms pakalpojumu sniegšanas
Latvijas uzņēmums vēlas sniegt uzkopšanas pakalpojumus klientiem citā ES dalībvalstī. Tomēr attiecīgās valsts normatīvais regulējums paredz, ka ārvalstu pakalpojumu sniedzējiem pirms darbības uzsākšanas jāreģistrējas vietējā iestādē un jāsamaksā ievērojama administratīvā nodeva, turklāt šāda prasība netiek piemērota vietējiem uzņēmumiem. Vai šāda prasība ir pamatota, vai arī tā nepamatoti ierobežo Latvijas uzņēmuma tiesības sniegt pārrobežu pakalpojumus?
2. Prasība obligāti izveidot filiāli citā ES dalībvalstī
Latvijas konsultāciju uzņēmums vēlas sniegt pakalpojumus klientiem citā ES dalībvalstī, izmantojot attālinātu saziņu un digitālās platformas. Tomēr attiecīgās valsts iestādes pieprasa, lai uzņēmums pirms darbības uzsākšanas izveidotu pastāvīgu filiāli šajā valstī. Vai dalībvalsts drīkst pieprasīt ārvalstu uzņēmumam izveidot pastāvīgu uzņēmējdarbības vietu arī tad, ja tas vēlas sniegt tikai pārrobežu pakalpojumus?
3. Atteikums atzīt citā ES dalībvalstī iegūtu profesionālo kvalifikāciju
Latvijas speciālists ar atbilstošu profesionālo kvalifikāciju un vairāku gadu pieredzi vēlas pastāvīgi uzsākt darbu citā ES dalībvalstī. Tomēr attiecīgās valsts iestādes pieprasa atkārtoti iziet vairākus gadus ilgu profesionālās apmācības programmu un iegūt vietējo kvalifikācijas sertifikātu, neņemot vērā Latvijā jau iegūto izglītību un profesionālo pieredzi. Vai šāda prasība ir nepieciešama, vai arī tā nesamērīgi ierobežo tiesības veikt uzņēmējdarbību citā ES dalībvalstī?
4. Ierobežojumi ārvalstu investoriem
Latvijas uzņēmējs vēlas iegādāties kapitāldaļas citas ES dalībvalsts enerģētikas uzņēmumā. Tomēr attiecīgās valsts normatīvais regulējums paredz, ka citu ES dalībvalstu investori nedrīkst iegūt vairāk nekā noteiktu daļu uzņēmuma kapitāldaļu, savukārt vietējiem investoriem šāds ierobežojums nav noteikts. Vai šāds regulējums ir pieļaujams, atsaucoties uz valsts enerģētisko drošību, vai arī tas nepamatoti ierobežo kapitāla brīvu apriti?
5. Atšķirīga nodokļu piemērošana ārvalstu investoriem
Latvijas privātpersona iegādājas kapitāldaļas citā ES dalībvalstī reģistrētā uzņēmumā. Tomēr attiecīgās valsts nodokļu regulējums dividendēm, kuras izmaksā nerezidentiem, paredz augstāku nodokļa likmi nekā dividendēm, kuras saņem vietējie rezidenti. Vai atšķirīga nodokļu piemērošana ir pamatota, vai arī tā rada nepamatotu šķērsli pārrobežu ieguldījumiem?
6. Atteikums atzīt citā dalībvalstī izsniegtu sertifikātu
Latvijas būvniecības uzņēmums uzvar konkursā par atjaunīgās enerģijas projekta īstenošanu citā ES dalībvalstī. Tomēr attiecīgās valsts iestādes pieprasa izmantot tikai šajā valstī izsniegtu vides sertifikātu, lai gan uzņēmumam jau ir līdzvērtīgs Latvijā izsniegts sertifikāts. Vai attiecīgās valsts iestādes drīkst atteikties atzīt citā ES dalībvalstī izsniegtu līdzvērtīgu sertifikātu, vai arī šāda prasība nepamatoti apgrūtina pakalpojumu sniegšanu? Kā aizstāvēt savas tiesības?
7. Ierobežojumi lauksaimniecības zemes iegādei citā ES dalībvalstī
Latvijas uzņēmums vēlas iegādāties lauksaimniecības zemi citā ES dalībvalstī, lai paplašinātu savu lauksaimniecisko darbību. Tomēr attiecīgās valsts normatīvais regulējums paredz, ka ārvalstu uzņēmumiem lauksaimniecības zemes iegādei nepieciešama īpaša valsts iestādes atļauja, turklāt šādas atļaujas saņemšanai izvirzīti papildu nosacījumi, kas neattiecas uz vietējiem pircējiem. Vai šādi ierobežojumi ir pamatoti ar nepieciešamību aizsargāt lauksaimniecības zemes izmantošanu un vietējo lauksaimniecību, vai arī tie nepamatoti ierobežo kapitāla brīvu apriti ES vienotajā tirgū?
Kā aizstāvēt savas tiesības?
Ja uzņēmējs uzskata, ka Latvijas vai citas ES dalībvalsts normatīvais regulējums, administratīvā prasība vai iestādes lēmums nepamatoti ierobežo tā iespējas sniegt pakalpojumus, veikt uzņēmējdarbību vai ieguldīt kapitālu citā ES dalībvalstī, ir svarīgi izvērtēt attiecīgā ierobežojuma atbilstību ES tiesībām.
Šādās situācijās nepietiek tikai ar attiecīgās valsts nacionālo tiesību normu analīzi. Jāizvērtē arī Līguma par Eiropas Savienības darbību noteikumi, Eiropas Savienības Tiesas judikatūra un konkrētā ierobežojuma iespējamais pamatojums. Būtiski ir noskaidrot, vai pastāv leģitīms sabiedrības interešu mērķis, vai ierobežojums ir piemērots tā sasniegšanai un vai to nevar sasniegt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.
Mūsu Eiropas Savienības tiesību ekspertiem ir dziļas zināšanas par ES tiesībām. Mēs piedāvājam juridisku izpēti un konsultācijas par ES iekšējā tirgus pamatbrīvībām, izvērtējot, vai Latvijas vai citas ES dalībvalsts normatīvais regulējums, administratīvās prasības vai iestāžu lēmumi rada nepamatotus šķēršļus pārrobežu uzņēmējdarbībai un ieguldījumiem.
Palīdzam identificēt iespējamos ES tiesību pārkāpumus, izvērtēt Eiropas Savienības Tiesas judikatūru un sagatavot juridiski pamatotu pozīciju savu interešu aizstāvībai.
Rakstu sastādīja: zvērināts advokāts Aleksandrs Potaičuks

